Kairinātu zarnu sindroms (KZS)

Kairinātu zarnu sindroms (KZS) izraisa nepatīkamus vai sāpīgus simptomus vēderā. Aizcietējums, caureja, gāzes un vēdera uzpūšanās ir bieži KZS simptomi. KZS nebojā gremošanas traktu un nepalielina resnās zarnas vēža risku. Simptomus bieži var kontrolēt ar medikamentiem, uztura un dzīvesveida izmaiņām.

Kas ir kairinātu zarnu sindroms (KZS)?

Kairinātu zarnu sindroms (KZS) ir simptomu kopums, kas ietekmē gremošanas sistēmu. Tā ir bieži sastopama, taču nepatīkama kuņģa-zarnu trakta slimība jeb saslimšana, kas ietekmē zarnas.

Cilvēkiem ar KZS rodas tādi simptomi kā sāpes un krampji vēderā. KZS gadījumā var būt arī bieža caureja, aizcietējums vai abi šie stāvokļi pārmaiņus. KZS nerada audu bojājumus kuņģa-zarnu traktā un nepalielina nopietnāku slimību, piemēram, resnās zarnas vēža, risku. Tā vietā tas ir hronisks (ilgstošs) stāvoklis, kuru lielākā daļa cilvēku var kontrolēt, mainot savus paradumus un uzturu, lietojot medikamentus.

Kādi ir KZS veidi?

Pētnieki klasificē KZS atkarībā no tā, kā izskatās izkārnījumi dienās, kad simptomi saasinās. Lielākajai daļai cilvēku ar KZS dažās dienās ir normāla vēdera izeja, bet citās – patoloģiska. Tieši dienas ar izmainītu vēdera izeju nosaka, kāds KZS veids jums ir.

• KZS ar aizcietējumu (KZS-A): lielākā daļa izkārnījumu ir cieti un kunkuļaini.
• KZS ar caureju (KZS-C): lielākā daļa izkārnījumu ir šķidri un ūdeņaini.
• KZS ar jauktu vēdera izeju (KZS-J): ir gan cieta un kunkuļaina, gan šķidra un ūdeņaina vēdera izeja.

Šīs atšķirības ir svarīgas, jo noteiktas ārstēšanas metodes darbojas tikai konkrētiem KZS veidiem.

KZS ir ļoti izplatīts. Eksperti lēš, ka aptuveni 10–15 % pieaugušo ir KZS. Tomēr tikai aptuveni 5–7 % vēršas pie ārsta un saņem diagnozi.

Tā ir visbiežāk sastopamā slimība, ko diagnosticē gastroenterology.

Kairinātu zarnu sindroma pazīmes un simptomi

Kairinātu zarnu sindroms var izmainīt vēdera izejas paradumus un izraisīt sāpes zarnās.

KZS simptomi var parādīties bieži vai arī tikai slimības saasinājuma periodos. Citiem vārdiem, simptomi nav jūtami visu laiku. Tie var izzust (un vēdera izeja var kļūt normāla), bet pēc kāda laika atkal parādīties.

KZS pazīmes un simptomi ir:

• Sāpes vai krampji vēderā, kas parasti saistīti ar nepieciešamību iztukšot zarnas.
• Pastiprināta gāzu veidošanās un vēdera uzpūšanās.
• Caureja, aizcietējums vai šo abu stāvokļu pārmaiņus.
• Gļotas izkārnījumos (tās var izskatīties bālganas).
• Sajūta, ka pēc vēdera izejas zarnas nav pilnībā iztukšotas.

Kas izraisa KZS?

Pētnieki precīzi nezina, kas izraisa KZS, taču to klasificē kā neirogastrointestinālu (kuņģa-zarnu trakta) traucējumu. Šie stāvokļi, kurus dēvē arī par zarnu un smadzeņu mijiedarbības traucējumiem, ir saistīti ar problēmām tajā, kā zarnas un smadzenes sadarbojas, lai nodrošinātu normālu gremošanas sistēmas darbību.

Traucēta saziņa starp smadzenēm un zarnām var izraisīt:

Diskinēziju (zarnu kustību traucējumus): var rasties problēmas ar to, kā kuņģa-zarnu trakta muskuļi saraujas un pārvieto pārtiku pa gremošanas traktu. Cilvēkiem ar KZS resnās zarnas muskuļi mēdz sarauties biežāk. Šīs kontrakcijas izraisa krampjus un sāpes.

Viscerālu hipersensitivitāti: kuņģa-zarnu traktā var būt pastiprināti jutīgi nervi. Cilvēkiem ar KZS parasti ir zemāka sāpju tolerance nekā cilvēkiem, kuriem KZS nav. Gremošanas trakts var būt īpaši jutīgs pret sāpēm vai diskomfortu vēderā.

Citi iespējamie KZS cēloņi:

Zarnu baktērijas: pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar KZS var būt izmainīts baktēriju sastāvs kuņģa-zarnu traktā, kas veicina simptomu rašanos. Pētījumos konstatēts, ka cilvēkiem ar KZS zarnu baktēriju veidi un daudzums atšķiras no cilvēkiem, kuriem KZS nav.

Smagas infekcijas: dažiem cilvēkiem KZS tiek diagnosticēts pēc smagas infekcijas, kas skārusi kuņģa-zarnu traktu, kas liecina, ka infekcijas izraisītāji var būt viens no faktoriem.

Pārtikas nepanesība: jutība vai alerģija pret noteiktiem pārtikas produktiem var veicināt KZS simptomus.

Stress bērnībā: KZS biežāk sastopams cilvēkiem, kuri bērnībā piedzīvojuši smagus stresa faktorus, tostarp fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbību.

KZS izraisītāji

Ja ir KZS, iespējams, ka noteiktas lietas izraisa simptomus. Izraisītājs pats par sevi nerada KZS, taču tas var izraisīt vai pastiprināt simptomu saasinājumu.

Biežākie izraisītāji ir:

Menstruācijas: iespējams, ka simptomi paredzami pastiprinās atkarībā no menstruālā cikla.

Noteikti pārtikas produkti: pārtikas izraisītāji katram cilvēkam var būt atšķirīgi. Tomēr bieži sastopami produkti, kas var izraisīt KZS simptomu saasinājumu, ir piena produkti, glutēnu saturoši produkti (piemēram, kvieši), kā arī produkti un dzērieni, par kuriem zināms, ka tie veicina gāzu veidošanos.

Stress: daži pētnieki uzskata, ka KZS var būt zarnu reakcija uz stresu. Tāpēc KZS dažkārt sauc par “nervozu vēderu” vai “satrauktu vēderu”.

KZS riska faktori

KZS visbiežāk rodas cilvēkiem vecumā no pusaudža gadiem līdz aptuveni 40 gadu vecumam. Sievietēm KZS tiek diagnosticēts līdz pat divreiz biežāk nekā vīriešiem.

Citi riska faktori ir:

• Nepanesība pret noteiktiem pārtikas produktiem.
• Smaga kuņģa-zarnu trakta infekcija.
• Vardarbības pieredze.
• Diagnosticēta trauksme, depresija vai posttraumatiskā stresa sindroms (PTSS).

Daudziem cilvēkiem ar KZS ir arī citas hroniskas sāpes izraisošas slimības. Ar paaugstinātu KZS risku saistīti šādi stāvokļi:

• Fibromialģija.
• Hroniska noguruma sindroms.
• Hroniskas sāpes iegurņa rajonā.

Diagnostika un izmeklējumi

Kā diagnosticē KZS?

Pirmais solis KZS diagnosticēšanā ir detalizēta slimības vēstures noskaidrošana. Ārsts jautās par jūsu simptomiem. Viņš var jautāt:

• Vai jums ir sāpes, kas saistītas ar vēdera izeju?
• Vai esat pamanījis izmaiņas vēdera izejas biežumā?
• Vai ir mainījies izkārnījumu izskats?
• Cik bieži jums rodas simptomi?
• Kad sākās simptomi?
• Kādas zāles jūs lietojat?
• Vai nesen esat slimojis vai piedzīvojis kādu stresainu notikumu savā dzīvē?

Atkarībā no simptomiem var būt nepieciešami papildu izmeklējumi, lai apstiprinātu diagnozi. KZS diagnosticēšanai nav viena konkrēta testa. Tā vietā ārsts noteiks, vai jums ir KZS, pamatojoties uz:

• simptomu izvērtēšanu;
• pārliecināšanos, ka ir veikti nepieciešamie resnās zarnas vēža skrīninga izmeklējumi;
• pārliecināšanos, ka nav simptomu, kas liecinātu par citiem traucējumiem.

Laboratoriskie izmeklējumi

Lielākā daļa laboratorisko izmeklējumu tiek veikti, lai izslēgtu citus stāvokļus, kas var izraisīt simptomus, piemēram, infekciju, pārtikas nepanesību vai citu gremošanas sistēmas slimību, piemēram, iekaisīgu zarnu slimību (IZS). Ne visiem cilvēkiem nepieciešami vienādi izmeklējumi.

Asins analīze: lai pārbaudītu, vai nav gremošanas sistēmas slimības vai cita stāvokļa, kas varētu izraisīt simptomus.

Izkārnījumu analīze: lai pārbaudītu infekciju vai iekaisuma pazīmes zarnās, ko izraisījusi kāda gremošanas sistēmas slimība.

Ūdeņraža elptests: lai noskaidrotu, vai zarnās nav pārmērīgi savairojušās baktērijas (SIBO) vai nav kādas pārtikas nepanesības.

Attēldiagnostikas izmeklējumi

Lai izslēgtu slimības, kas saistītas ar iekaisumu vai patoloģiskiem veidojumiem kuņģa-zarnu traktā, var būt nepieciešami attēldiagnostikas izmeklējumi.

Kolonoskopija: var palīdzēt ārstam noskaidrot, vai simptomus neizraisa noteiktas zarnu slimības, tostarp polipi, iekaisīga zarnu slimība (IZS) vai vēža veidojumi. Šīs procedūras laikā ārsts ievada endoskopu, kas ļauj apskatīt visu resno zarnu.

Fleksiblā sigmoidoskopija: līdzīga kolonoskopijai, taču tās laikā ārsts izmanto endoskopu, lai apskatītu tikai taisnās zarnas un resnās zarnas apakšējās daļas gļotādu.

Augšējā endoskopija: var palīdzēt ārstam diagnosticēt celiakiju vai citas kuņģa-zarnu trakta slimības. Šīs procedūras laikā tiek izmantots endoskops, kas ļauj ārstam apskatīt barības vada, kuņģa un tievās zarnas sākumdaļas (divpadsmitpirkstu zarnas) iekšpusi.

Ja Tevi r radušies augstāk minētie simptomi, konsultējies ar gastroenterologu tūlīt!